36,6 medicīnas centrā psihologa-psihoterapeita pakalpojumus piedāvā Inga Reinfelde, speciālists ar ilggadēju darba pieredzi praktiskajā psiholoģijā un psihoterapijā, izvēloties sev tuvāko psihoterapijas virzienu, kas savieno mācību par psihes un ķermeņa vienotību – psihoorganisko analīzi.
Ingas profesionālā darbība aizsākās Rīgā, strādājot par deju un kustību terapijas speciālistu dienas centrā ar jauniešiem ar garīgās attīstības traucējumiem, kā arī Jūrmalā „Neirožu Klīnikā”, kur uzturas cilvēki ar vieglām un vidēji smagām psiho-emocionālām saslimšanām. Jau piekto gadu kā Inga ir atgriezusies dzimtajā Latgalē un sniedz savus pakalpojumus Latgales iedzīvotājiem. Uz doto momentu viņa ir viens no speciālistiem, kas strādās alternatīvajā skolā Preiļos.
Inga sniedz konsultācijas latviešu un krievu valodā gan bērniem, gan pieaugušajiem, ģimenēm, kā arī vada grupu nodarbības.
36,6 lūdz Ingu izstāstīt, ko viņai nozīmē psihoterapija un sniegt skaidrojumu 36,6 esošajiem un potenciālajiem klientiem, kas ir psihoterapija.
36,6 „Inga, kādas izmaiņas tavā dzīvē ir notikušas, kad pievērsies psiholoģijas un psihoterapijas studijām?”
Inga „Es augtu vērtēju psihoterapijas iespējas uzlabot cilvēka dzīves kvalitāti. Arī pati varu apliecināt, ka tieši darbā ar sevi manā dzīvē ir ienākušas būtiskas pārmaiņas.” Un tā nav teorija no grāmatām, tas ir mans dzīves ceļš, kuru nemitīgi tiecos pilnveidot.”
36,6 „Izstāsti, ar ko tad atšķiras psihologs, psihoterapeits un psihologs?”
Inga „Jā, tas ir aktuāls jautājums, ko ir svarīgi saprast jau sākotnēji, lai kliedētu nepareizos viedokļus, kas valda sabiedrībā. Tātad sāksim:
Psihologs ir speciālists ar augstāko izglītību, kurš sniedz konsultācijas cilvēkiem par viņu grūtībām, kuras attiecas lielākoties uz tagadni. Psihologi aktīvi nodarbojas ar dažāda veida psihodiagnostikām, pielietojot testus.
Psihoterapeits ir speciālists ar augstāko izglītību kādā no humanitārajiem virzieniem vai medicīnā un papildus vēl mācījies 4-6 gadus psihoterapiju. Visizplatītākā kombinācija ir psihologs-psihoterapeits. Psihoterapeits strādā ar cilvēku, meklējot viņa grūtību iemeslus, orientējoties uz būtisku dzīves kvalitātes uzlabošanu, rakstura izmaiņām.
Psihiatrs ir ārsts, kurš specializējies psihiatrijā, nosakot cilvēkiem diagnozi un piemeklējot atbilstošu medikamentozu ārstēšanu, vai nosūtot uz slimnīcu. Psihiatrs arī var papildus izvēlēties apgūt psihoterapiju, un tad viņš būs psihiatrs-psihoterapeits.”
36,6 „Termini izklausās ļoti līdzīgi.”
Inga „Jā, tomēr šie speciālisti dara savu darbu atšķirīgā līmenī un ar dažādām metodēm.”
36,6 „Tomēr kāda ir atšķirība starp psihologa un psihoterapeita darbu?”
Inga „Tēlaini izsakoties, es cilvēkiem skaidroju šādi: ja mājai ir nepieciešams kosmētiskais remonts, tad to drīkst veikt psihologs, bet, ja mājai ir vajadzīgs kapitālais remonts, tad to darīs psihoterapeits. Tātad, psihoterapeits zinās gan kapitālā remonta principus, gan kosmētiskā.”
36,6 „Kā lai saprot, pie kura speciālista vērsties?”
Inga „Šie ir speciālisti, kuri pārzina viens otra darbības kompetences. Tāpēc, ja aiziesiet pie psihologa, bet jums, piemēram, nepieciešama psihiatra palīdzība, tad psihologs rekomendēs vērsties pie ārsta.”
36,6 „Kādos gadījumos ir ieteicama psihoterapeita apmeklēšana?”
Inga „Ikvienam, kurš vēlas uzlabot savu dzīves kvalitāti kādā no dzīves sfērām (piem., attiecības ģimenē vai darbā, profesionālā izaugsme, veselības uzlabošana, nauda, radošums u.t.t.). Minēšu dažus no izplatītākajiem piemēriem, kad nepieciešama psihoterapeita palīdzība. Mūsdienās ļoti izplatītas ir psihosomatiskas saslimšanas, t.i. tādas, kurām cēlonis nav fizioloģisks, bet gan psiholoģiskas dabas pamats (piem., veģetatīvie traucējumi, augsts asinsspiediens, sāpes, svara problēmas u.c.). Nekad nebeidzama tēma ir attiecību problēmas – ar partneri, bērniem, kolēģiem. Krīzes situācijas – kad ir smagi zaudējumi (kāds gājis bojā, mantiski zaudējumi, pēkšņi veselības pasliktinājumi). Plaša ir atkarību (persona, kura ir atkarīga no alkohola, azartspēlēm, narkotikām) un līdzatkarību tēma (persona vai ģimene, kurai ir emocionāli saplūdušas attiecības ar atkarīgo personu). Psihoterapija būs vajadzīga, ja cilvēka problēmas ir ieilgušas. Princips ir vienkāršs – jo ilgāk cilvēkam ir šī psiholoģiskā problēma, jo ilgāks laiks viņam būs vajadzīgs, lai to izmainītu. Nevar gaidīt, ka pa vienu psihoterapijas sesiju pēkšņi mainīsies viss gadiem uzkrātais. Tam būs nepieciešams ilgs laiks, lai sākotnēji izprastu grūtību iemeslus, sāktu to saskatīt ikdienas situācijās un visbeidzot izmainītu savus neefektīvos reaģēšanas veidus.”
36,6 „Vai saruna ar draudzeni vai radinieku ir pielīdzināma vizītei pie psihoterapeita?
Inga „Viennozīmīgi nē! Tam ir daudzi argumenti. Tuvinieks nevar būt objektīvs pret jums un, ja vēl šī persona diez ko neorientējas sevis izpratnē, tad ir liela varbūtība, ka jums tiks ieteikts darīt tieši tāpat, kā rīkojas šī uzticības persona. Piemēram, jums ir problēmas attiecībās ar vīru un prasāt padomu savai draudzenei, kura ir šķīrusies. Nebūs brīnums, ja viņa jums ieteiks darīt to pašu – šķirties! Psihoterapeits ir speciālists, kurš būs spējīgs izvērtēt, kas notiek šobrīd jūsu partnerattiecībās un ar klienta līdzdalību apzināties, ko var darīt, lai glābtu attiecības. Tuvinieks, lai cik viņš labu gribētu priekš jums, nebūtu iesaistāms jūsu personīgajās dzīves grūtībās. Ir arī risks, ka var sabojāt attiecības pēc šādas sarunas, ja gadījumā jums ir pretēji viedokļi par situāciju… Man praksē daudzreiz nākas dzirdēt mokošu jautājumu: « Ko lai es daru – viņa nemitīgi man uzkrauj savas problēmas, man vairs negribas iet uz darbu / satikties ar viņu ? » Tāpēc labāk ar saviem tuviniekiem baudīt dzīvi, bet sarežģītākos jautājumus atstāt psihoterapeita kabinetam.
Ir arī cilvēki, kuri savā raksturā ir ļoti elastīgi un uztveroši, viņi ir spējīgi uzņemt ātri jauno informāciju un paši izvērtēt savu rīcību. Viņi jebkur spēs dzirdēt « pareizo atbildi » – gan sarunā ar draudzeni, gan noklausoties raidījumu, izlasot rakstu vai aizejot pie psihoterapeita. Taču cilvēki ir ļoti atšķirīgi, tāpēc tas, kas der vienam, var nederēt citam. Tas ko psihoterapijā viens spēj izdarīt desmit sesijās, citam nākas to darīt gadiem. Esmu pārliecināta, ka cilvēki apmeklējot psihoterapeitu, tādējādi pauž savu pilnveidošanās kāri, un tas ir apsveicami!”
36,6 „ Izstāsti vairāk par tavu darbu ar bērniem.”
Inga „Bieži nākas dzirdēt no vecākiem frāzi „bērnam ir x problēma, lai viņš atnāk pie jums”…. Vecākiem ir jārēķinās ar to, ka visvairāk palīdzība situācijas izpratnē un risināšanā būs nepieciešama viņiem nevis bērnam. Vairums gadījumos bērna problēma ir tikai kā signāls vecākiem, ka ir radusies spriedze šai ģimenē kopumā. Un bērns, kā jūtīgākais, reaģē pirmais. Tādēļ psihoterapijas procesā svarīgākā loma būs tam, vai vecāki spēs mainīties. Īpaši, ja „problemātiskais bērns” ir maziņš. Pusaudžu gados jau ir tā, ka jaunietim ir kādi savi noslēpumi, kurus viņš grib stāstīt tieši speciālistam. Šajā vecumā vecāku iesaistīšanās jau vairs nebūs tik aktīva.”
36,6 „Cik ilgi jāapmeklē psihoterapeits?”
Inga „Pēc būtības psihoterapija ir regulārs un ilgstošs process. Katrā gadījumā ilgums būs atkarīgs no dažādiem faktoriem. Svarīgākais no tiem ir mērķis, ar kuru atnāk pie speciālista: kāds vēlas sevi izzināt dziļākā līmenī un apmeklē psihoterapeitu gadiem, bet kāds vēlas rast atbildi uz kādu konkrētu jautājumu un ieradīsies var būt uz 10 sesijām.
Cits ļoti būtisks faktors ir sūdzības jeb problēmas ilgums. Tas nozīmē, ka nevar cerēt, ka attieksme pret sevi un dzīvi var izmanīties pēc vienas vizītes, ja cilvēks gadiem sevī kultivējis tādas jūtas un domas, kuras tagad traucē pilnvērtīgi dzīvot.”
36,6 „Kādi ir psihoterapeita galvenie darba principi un metodes?”
Inga „Pirmkārt, konfidencialitāte. Tas nozīmē, ka viss runātais vizītes laikā paliks neizpausts no speciālista puses. Klientam ir brīva izvēle, vai kādam stāstīt par vizīti un tās saturu, vai nē. Otrkārt, brīvprātīguma princips, vai apmeklēt speciālistu. No pieredzes varu teikt, ka pietiekami bieži gadās situācijas ar bērniem, kad pieaugušais vēlas, lai bērns iet pie psihoterapeita vai psihologa, bet bērns pats to kategoriski negrib. Mēs akceptējam bērna vēlmi. Ir gadījies arī tā, kad kāds no ģimenes locekļiem sākotnēji ir negatīvi noskaņots pret vizīti, taču uzsākot sarunu ar speciālistu, klienta viedoklis mainās.
Būtiskākais darba „instruments” ir dialogs starp klientu un speciālistu, kura laikā psihoterapeits uzzina gan par klienta sūdzībām un to attīstības gaitu, gan vizītes mērķi. Tālāk, atkarībā no psihoterapijas virziena, speciālists piedāvā tehnikas, kas palīdz sasniegt mērķi.”
