36,6 medicīnas centrā psihologa pakalpojumus bērniem un pieaugušajiem piedāvā psiholoģe, Mg.psych. Rita Orska.
36,6 vērsās daudzi vecāki ar jautājumu – vai, izanalizējot bērna zīmējumus, speciālists var noteikt bērna emocionālo stāvokli. Tādēļ 36,6 lūdza Ritu Orsku sniegt vecākiem skaidrojumu par šo jautājumu.
R.Orska skaidro, ka sabiedrībā pret zīmējumu testiem ir izveidojusies divējāda attieksme. Vieni uzskata, ka tās ir vislielākās muļķības, zīmēt var daudz ko, tas nekādi nevar būt uzreiz interpretējams kā kāda personības iezīme. Savukārt otri uzskata, ka, uzzīmējot kaut vai vienu tēlu, psihologs tūlīt izstāstīs visu par cilvēka būtību, tagadni, pagātni un nākotni. Protams, tās ir galējības.
Zīmēt var katrs. Ļoti saprotama šī nodarbošanās ir bērniem, tāpēc darbā ar bērniem zīmējuma testus izmanto diezgan bieži. Instrukcijas ir vienkāršas, saprotamas pat bērniem ar nelielu vārdu krājumu. Taču visbiežāk zīmējumu izmanto sarunas uzsākšanai.
Mazi bērni parasti sevi izpauž ļoti dabiski darbībās. Zīmēšana ir viens no produktīvās darbības veidiem. No tāda aspekta figūru zīmēšana ir pirmklasīga metode bērna pasaules izpētē. Vēlme zīmēt parādās ap trim gadiem. Zīmulis bērnam kļūst par darbības rīku un uzskatāmi parāda bērna darbības tēlus uzzīmētajos „kricelējumos”. Zīmēšana attīstās noteiktos virzienos, bērns pakāpeniski apgūst:
- pašizpausmes funkciju (zīmējums parāda priekšmeta būtiskās pazīmes zīmētāja skatījumā);
- zīmju simbolisko funkciju (zīmējums kļūst par aizvietotāju, noteikta priekšmeta zīmi);
- estētisko funkciju (zīmējums parāda autora attieksmi pret zīmēto).
Bērni zīmējumus parasti veido krāsainus. Bērna attieksme pret krāsu zīmējumā ir īpaša. Bieži šīs krāsas parāda emocionāli – estētisko attieksmi pret realitāti: skaistais tiek attēlots spilgtos, krāsainos toņos, bet neskaistais – tumšos, bālos, neizteiksmīgos toņos.
Daudzie bērnu zīmējumu pētījumi parādīja, ka zīmēšanas attīstībā var izdalīt precīzus vecumposmus, kas seko noteiktā secībā. Garīgās attīstības traucējumu gadījumā var novērot kavēšanos pārejā no viena posma uz otru. Notiek sava veida apstāšanās agrīnajos posmos. To labi var redzēt zīmējumos. Šī likumsakarība ļauj vērtēt garīgo attīstību ar zīmējumu testu palīdzību.
R.Orska uzskata, ka zīmējumu testi var palīdzēt atklāt bērna emocionālo stāvokli, jo tie balstās uz projekcijas principu, t.i., bērns pauž uz āru savus pārdzīvojumus, priekšstatus, vēlmes ar tēlu palīdzību. Zīmējot vienu vai otru objektu, bērns neapzināti, bet dažreiz arī apzināti, parāda savu attieksmi pret to. Diez vai viņš aizmirsīs uzzīmēt to, kas viņam šķiet svarīgi, nozīmīgi, bet tam, kas viņam šķitīs otršķirīgs, būs veltīts daudz mazāk uzmanības. Ja kāda tēma īpaši satrauc, tad šīs tēmas zīmēšanas laikā bērnam parādīsies trauksmes pazīmes. Zīmējums vienmēr ir kāds vēstījums, kas šifrēts tēlos.
Zīmējumu testos ir grūti samelot, nevar attēlot sevi tādu, kāds neesi. Zīmējot, pirmkārt, tiek attēloti pārdzīvojumu neapzinātie impulsi. Zīmējumos ir maz samākslotā.
Baks 1948.gadā izveidoja metodiku „Koks – Māja – Cilvēks”. Baks uzskatīja, ka cilvēka zīmējums dod informāciju par jūtīgumu, elastīgumu, briedumu un personības integrācijas līmeni. Māja un koks dod vēl papildus informāciju par attīstību un apkārtējās vides izjūtu. Šis tests tika atzīts par pirmo psiholoģisko projektīvo testu.
R.Orska par piemēru sniedz deviņus gadus veca zēna zīmējumu, kas izpildīja testu „Koks – Māja – Cilvēks”. Uzdevums bija uzzīmēt uz lapas koku, māju un cilvēku. Testa izpildes laikā zēns testa instrukciju pilnībā neatcerējās. Uzzīmēja tikai mājas un cilvēkus. Varētu būt, ka instrukcijas sākumā bija neuzmanīgs (iespējams stresa dēļ) un nedzirdēja uzdevuma sākumu. Mājas zīmēja ātri. Pirmā māja tika uzzīmēta lapas labajā stūrī. Zīmuļa piespiediens nevienmērīgs, kas liecina par trauksmi. Pārējās mājas zīmētas sasteigti, nepiestrādājot pie detaļām, kas arī liecina par trauksmi. Zīmējot sesto māju, atcerējās, ka jāzīmē cilvēks. Arī cilvēku figūras tika uzzīmētas ātri, shematiski. Stāstot par uzzīmēto, zēns skaidroja, ka ir uzzīmējis sevi, tēti un mammu. Viņi dzīvo daudzstāvu mājā.
Uzzīmētie objekti shematiski, ļoti vienkārši, vairāk atbilst četrgadīga bērna zīmēšanas prasmju attīstības līmenim. Zīmējums parāda uztveres, domāšanas un iztēles īpatnības. Šis zīmējums ļauj izdarīt pieņēmumu, ka zēnam ir garīgās attīstības traucējumi un smagi traumatiski pārdzīvojumi. Tālāk šie pieņēmumi jāpārbauda ar citu metožu palīdzību.
R.Orska uzsver, ka nevar izdarīt galīgus secinājumus par bērna psiholoģiskajām īpatnībām, balstoties tikai uz zīmējumu testiem, jo šie testi dod pieņēmumus, kuri jāpārbauda vēl ar citiem testiem un citām metodēm. Zīmējumu testu vājās puses ir – interpretācijas subjektīvisms; tie neļauj kvantitatīvi izvērtēt vērtējamās psihiskās īpašības; termini, ar kuru palīdzību interpretē zīmējumu, parasti ir neviennozīmīgi.
R.Orska skaidro, ka uz konsultāciju var ierasties vecāki arī bez bērna, paņemot līdzi vairākus bērna zīmējumus. Ja bērns ir pārdzīvojis, kādu notikumu, kas ietekmēja viņa psiholoģisko stāvokli, tad ir jābūt zīmējumiem pirms un pēc šī notikuma.
Speciāliste iesaka vecākiem sekot līdzi savu bērnu zīmējumiem, lūgt, lai bērns izskaidro, ko ir uzzīmējis, kāpēc viņš vēlējās uzzīmēt tieši šādi savu zīmējumu. Tas ļaus vecākiem laicīgi uzzināt, kas uztrauc bērnu, kas rada trauksmes sajūtu.
Mg.psych. Rita Orska,
psiholoģe, geštaltpraktiķe
